skip to Main Content

Saziņai:

Email: offis@lotos-pharma.com
Phone: 371......................
Adrese: Plieņciema 16, Mārupes nov.

Mēs tikai izsakām savu viedokli

Kā uzlabot imunitāti?

Noderīgi veidi, kā stiprināt imūnsistēmu un cīnīties pret slimībām

Kā jūs varat uzlabot savu imūnsistēmu? Kopumā imūnsistēma veic milzīgu darbu darbu, lai aizstāvētu jūs pret slimību izraisošiem mikroorganismiem. Bet reizēm tas neizdodas: svešais iebrūk veiksmīgi un padara jūs slimu. Vai ir iespējams iejaukties šajā procesā un palielināt imūnsistēmas darbību? Ko notiks, ja jūs uzlabosiet savu diētu? Uzņemt dažus vitamīnus vai augu izcelsmes ārstnieciskus līdzekļus? Veikt citas dzīvesveida izmaiņas, cerot radīt gandrīz perfektu imūnreakciju?

Ko varētu darīt, lai uzlabotu imūnsistēmu?

Ideja par  imūnsistēmas veiktspējas palielināšanu ir vilinoša, bet iespējas to izdarīt ir izrādījušās neveiksmīgas vairāku iemeslu dēļ. Imūnsistēma ir tieši tā, kā rakstīts – sistēma, nevis viena vienība. Lai darbotos labi, tā prasa līdzsvarotu, saskaņotu darbību un harmoniju. Joprojām ļoti daudz  nezināmā un nav skaidras atbildes un izskaidrojumu par imūnās atbildes sarežģītību un savstarpējo saistību. Pašlaik nav zinātniski pierādītu tiešu saikņu starp dzīvesveidu un  imūnsistēmas uzlabošanos.

Bet tas nenozīmē, ka dzīvesveida ietekme uz imūnsistēmu nav intriģējoša un to nevajadzētu pētīt. Pētnieki pēta barības, fiziskās aktivitātes, vecuma, psiholoģiskā stresa un citu faktoru ietekmi uz imūnreakciju gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem. Pa to laiku vispārējas veselīga dzīvesveida stratēģijas ir labs veids, kā sākt sniegt imūnsistēmai palīdzīgu roku.

Veselīgi veidi, kā stiprināt imūnsistēmu

Jūsu pirmā aizsardzības līnija ir izvēlēties veselīgu dzīvesveidu. Sekot vispārējām labas veselības vadlīnijām ir  labākais solis, ko jūs varat spert, lai dabiski saglabātu savu imūnsistēmu spēcīgu un veselīgu. Katra ķermeņa daļa, ieskaitot imūnsistēmu, darbojas labāk, ja to aizsargā no ārējās vides uzbrukumiem un veicina veselīgas dzīves stratēģijas, piemēram:

Nesmēķējiet.

Izmantot diētu ar augstu augļu un dārzeņu daudzumu.

Vingrojiet regulāri.

Uzturiet veselīgu svaru.

Ja dzerat alkoholu, dzert tikai mērenos daudzumos.

Izgulieties.

Veiciet pasākumus, lai izvairītos no infekcijas, piemēram, biežāk nomazgājiet rokas un rūpīgi gatavojiet gaļu.

Maziniet stresu, satraukumu, depresijas pazīmes.

Palieliniet imunitātes spēku veselīgā veidā

Daudzi produkti veikalu plauktos apgalvo, ka tie palielina vai atbalsta imunitāti. Taču šāda imunitātes veicināšanas koncepcija  zinātniski nav izstrādāta un pamatota. Faktiski šūnu skaita palielināšana organismā – imūnsistēmas šūnas vai citu – ne vienmēr ir laba lieta. Piemēram, sportistiem, kas iesaistās “asins dopēšanā” – sūknējot asinis savās sistēmās, lai palielinātu asins šūnu skaitu un palielinātu to veiktspēju, riskē ar insultu.

Mēģinājums palielināt imūnsistēmas šūnu skaitu ir īpaši sarežģīti, jo imūnsistēmā ir tik daudz dažādu veidu šūnu, kas tik daudzos veidos reaģē uz tik daudziem dažādiem mikrobiem. Kādas šūnas būtu jāpalielina, un kādam skaitlim? Līdz šim zinātnieki atbildi nezina. Ir zināms, ka organisms pastāvīgi rada imūnsistēmas šūnas. Protams, tas rada daudz vairāk limfocītu nekā iespējams izmantot. Papildu liekās šūnas samazinās caur dabisku šūnu nāves procesu, ko sauc par apoptozi – dažas, pirms tās redz kādas darbības, dažas pēc uzvaras. Neviens nezina, cik daudz šūnu vai labāko šūnu kombināciju imūnsistēmai ir jābūt, lai tā darbojas optimālā līmenī.

Imūnsistēma un vecums

Tā kā mēs kļūstam vecāki, mūsu imūnās reakcijas spējas samazinās, kas savukārt veicina vairāk infekciju attīstīšanos un vairāk vēža riska. Tā kā paredzamais dzīves ilgums attīstītajās valstīs ir palielinājies, arī ar vecumu saistītie apstākļi kļūst aktuālāki.

Lai gan daži cilvēki vecumā ir veselīgi, daudzu pētījumu secinājums ir tāds, ka, salīdzinot ar jaunākiem cilvēkiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem ir lielāka iespēja saslimt ar infekcijas slimībām un, vēl svarīgāk, no viņiem arī mirst. Elpošanas ceļu infekcijas, gripa un jo īpaši pneimonija ir galvenais nāves cēlonis cilvēkiem, kas vecāki par 65 gadiem. Neviens nezina, kāpēc tas notiek, bet daži zinātnieki atzīmē, ka šis palielinātais risks sakrīt ar T šūnu samazināšanos, iespējams, no aizkrūts dziedzera, kas atrofējās ar vecumu, un rada mazāk T šūnu, lai cīnītos pret infekcijām. Nav pilnībā saprotams, vai šī dziedzera funkcijas samazinājums izskaidro T šūnu kritumu vai arī ir kādas citas izmaiņas. Citi ir ieinteresēti atklāt, vai kaulu smadzenes kļūst mazāk efektīvas, veidojot cilmes šūnas, kas izraisa imūnsistēmas šūnu veidošanos.

Imūnās atbildes reakcija pret infekcijām ir pierādīta vecāka gadagājuma cilvēku reakcijā uz vakcīnām. Piemēram, gripas vakcīnu pētījumi liecina, ka cilvēkiem, kas vecāki par 65 gadiem, vakcīna ir daudz mazāk efektīva salīdzinājumā ar veseliem bērniem (vecākiem par 2 gadiem). Tomēr, neskatoties uz efektivitātes samazināšanos, gripas un S. pneumoniae vakcinācija ir ievērojami samazinājusi slimības un nāves gadījumu skaitu gados vecākiem cilvēkiem, salīdzinot ar nevakcinētiem

Šķiet, ka pastāv saikne starp uzturu un imunitāti gados vecākiem cilvēkiem. Nepietiekama uztura veids, kas ir pārsteidzoši izplatīts pat pārtikušās valstīs, ir pazīstams kā “mikroelementu nepietiekams uzturs”. Gados vecākiem cilvēkiem bieži var būt nepietiekams uzturs, kurā cilvēka vajadzības ir nepietiekamas dažos būtiskos vitamīnos un minerālvielās, ko iegūst no uztura vai ko papildina ar sspeciālu uzturu. Vecāka gadagājuma cilvēki mēdz ēst mazāk un bieži ir pie noplicinātas diētas. Viens svarīgs jautājums ir, vai uztura bagātinātāji var palīdzēt vecākiem cilvēkiem uzturēt veselīgāku imūnsistēmu. Gados vecākiem cilvēkiem vajadzētu apspriest šo jautājumu ar ārstu, kurš labi pārzina geriatrijas uzturu, jo, lai gan daži uztura bagātinātāji var būt noderīgi gados vecākiem cilvēkiem, pat nelielām izmaiņām var būt nopietnas sekas šajā vecuma grupā.

Diēta un imūnsistēma

Tāpat kā jebkurš kaujas aizsargspēks, imūnsistēmas armija caur vēderu. Veseliem imūnsistēmas karavīriem ir nepieciešama laba, regulāra barība. Zinātnieki jau sen ir atzinuši, ka cilvēki, kas dzīvo nabadzībā un ir nepietiekams uzturs, ir neaizsargātāki pret infekcijas slimībām. Tomēr nav skaidrs, vai paaugstināts slimības ātrums izraisa veselīgu imūnsistēmu, jo nepietiekams uzturs ietekmē imūnsistēmu. Joprojām ir salīdzinoši maz pētījumu par uztura ietekmi uz cilvēku imūnsistēmu un pat vēl mazāk pētījumu, kas sasaista uztura ietekmi tieši ar slimību attīstību.

Ir daži pierādījumi, ka dažādi mikroelementu trūkumi – piemēram, cinka, selēna, dzelzs, vara, folskābes un A, B6, C un E vitamīnu trūkumi – izmaina imūnās atbildes reakciju dzīvniekiem. Tomēr šo imūnsistēmas izmaiņu ietekme uz dzīvnieku veselību ir mazāk skaidra, un līdzīgu trūkumu ietekme uz cilvēka imūnreakciju vēl nav novērtēta.

Tātad, ko jūs varat darīt? Ja jums ir aizdomas, ka jūsu uzturs nesniedz jums visas jūsu mikroelementu vajadzības – varbūt, piemēram, jums nepatīk dārzeņi – ikdienas multivitamīnu un minerālvielu papildināšana var radīt citus ieguvumus veselībai, kas pārsniedz iespējamo labvēlīgo ietekmi uz imūnsistēmu. Viena vitamīna mega devu lietošana nenozīmē – vairāk ir labāk.

Organisma imunitātes novērtējums, riska faktori, rīcība

Nozīmīgākie faktori, kas būtiski ietekmē organisma aizsargspējas

PROBLĒMAS APRAKSTS

Kas ir imunitāte?

 Imūnsistēma ir viena no trim organisma sistēmām, kas kopā ar nervu un endokrīno sistēmu nodrošina un uztur homeostāzi ( organisma spēja pašam sev uzturēt stabilu temperatūru, sāļu saturu asinīs un citas fizioloģiskās funkcijas, kas ir eksistences pamats)  apstākļos, kad mainās organisma iekšējās un ārējās vides faktoru iedarbības raksturs. Traucējumi kaut vienā no šīm trim savstarpēji saistītajām sistēmām (imūnā, endokrīnā un nervu) tūdaļ pēc ķēdes reakcijas principa izraisa turpmākas pārmaiņas visā organismā

Iedzimtā imunitāte – ģenētiski noteikta neuzņēmība pret kādām konkrētām slimībām. Nespecifisko imunitāti nodrošina: aizsargbarjeras (āda, gļotāda); iekaisuma reakcija, aizsargolbaltumvielas.

Nespecifisko imunitāti nodrošina limfātiskie audi, kas atrodas visā ķermenī. Dabiskās organisma aizsargbarjeras ir āda un gļotāda, kas izklāj elpošanas un gremošanas traktu, sievietes dzimumsistēmu un urīnizvadsistēmu. Ādas virsējā kārtā ir nedzīvas šūnas, kas veido mehānisku aizsargbarjeru. Mikroorganismi, kas atrodas uz ādas, nespēj iekļūt tās dziļākajos slāņos un iegūt ūdeni un barības vielas.

Aizsargbarjeras izdala vielas, kas iznīcina daļu mikroorganismu. Piemēram, sviedros ir vielas, kas kavē mikroorganismu attīstību. Mutes un deguna dobuma gļotāda izdala bioloģiski aktīvas vielas, piemēram, lizozīmu, kurš šķīdina mikroorganismus. Elpceļus izklāj skropstiņepitēlijs, kurš viļņveidīgi kustas un izvada no elpceļiem mikroorganismus. Nespecifiskās imunitātes nodrošināšanā piedalās arī kuņģa sālsskābe un siekalu enzīmi, kuriem piemīt baktericīdas īpašības.

Ja āda un gļotāda tiek bojāta un mikroorganismi iekļūst organismā, rodas iekaisuma reakcija, kas aktivizē imūnaizsardzības mehānismus. Iekaisuma vietā izdalās bioloģiski aktīva viela histamīns. Tas veicina kapilāru caurlaidību un atslābina asinsvadu gludos muskuļus, kas palielina asins plūsmu iekaisuma vietā. Līdz ar to iekaisuma vieta pietūkst un kļūst sarkana, tajā paaugstinās temperatūra. Vienlaikus notiek leikocītu aktivācija. Leikocīti fagocitē organismā iekļuvušos antigēnus, bojātās šūnas un toksīnus.

Likvidējot iekaisuma avotu, leikocīti nereti paši iet bojā un kopā ar noārdītajām šūnām veido strutas.

Nespecifisko imunitāti nodrošina aizsargolbaltumvielas, kuras aktivē organismā iekļuvušie antigēni. Tās cirkulē asinīs un limfā. Aizsargolbaltumvielas uz antigēniem var iedarboties dažādi:

  • neitralizēt antigēnu – saistīties ar to un tādējādi kavēt tā iedarbību uz organismu;
  • ar enzīmu palīdzību paātrināt antigēna noārdīšanu;
  • veikt antigēnu aglutināciju – pieķerties vienlaicīgi diviem antigēniem un veicināt to salipšanu;
  • aktivizēt citu asiņu olbaltumvielu reakciju pret antigēniem.

Pazīstamākā aizsargolbaltumviela ir interferons, kuru izdala ar vīrusiem inficētas šūnas. Interferons piestiprinās pie neinficētām šūnām un palielina to noturību pret vīrusiem.

Nespecifiskā imunitāte ir iedzimstoša un visiem cilvēkiem līdzīga. Pateicoties nespecifiskajai imunitātei, cilvēki neslimo ar daudzām dzīvnieku slimībām.

Specifiskā jeb iegūtā imunitāte

veidojas tikai pēc saskares ar kādu konkrētu antigēnu:

▪      dabiskā ceļā, cilvēkam inficējoties;

▪      mākslīgi – vakcinējoties.

Tā rodas dzīves laikā un pēcnācējiem neiedzimst. Ja organismā nokļūst antigēns, tas nonāk kontaktā ar leikocītiem. Atbildes reakcija ir specifisku, tikai pret šo antigēnu iedarbīgu antivielu veidošanās un tā iznīcināšana salipinot vai fagocitējot. Specifiskā imunitāte rodas dabiskā ceļā, cilvēkam inficējoties, vai arī mākslīgi – vakcinējoties.

Dabiskā aktīvā imunitāte veidojas, ja cilvēks pārslimo kādu slimību, piemēram, vējbakas. Pret daudzām infekcijas slimībām veidojas imunitāte uz visu mūžu, bet pret citām, piemēram gripu, īslaicīgāk. Pret dažām slimībām imunitāte neveidojas vispār, piemēram pret sifilisu un gonoreju.

Mākslīgi iegūtā aktīvā imunitāte – veidojas pēc vakcinēšanas – organismā ievada novājinātus vai nonāvētus slimību izraisītājus – mikroorganismus vai to olbaltumvielas.

Mākslīgā pasīvā imunitāte ir gatavu antivielu – ārstnieciskā seruma – ievadīšana.

Imūnsistēmas funkcijas ietekmējošie faktori

 Ārējos – eksogēnos (sociālie, ekoloģiskie, medicīniskie utt.). Svešas mikrofloras izraisīts patoloģisks stāvoklis.

Iekšējos – endogēnos (somatiskās un infekcijas slimības, endokrīnie traucējumi utt.). Normālās mikrofloras izraisīts patoloģisks stāvoklis.

Šo faktoru iedarbības rezultātā mainās sistēmas funkcionālā aktivitāte – notiek visas sistēmas vai tikai tās atsevišķu posmu aktivācija vai supresija. Pārmērīga (ilgstoša un spēcīga) faktoru iedarbība, kas nomāc vai stimulē imūnsistēmu, var izraisīt imunoloģiskās nepietiekamības attīstību, kas savukārt var izpausties kā citokīnu disregulācija, celulārās un humorālās imunitātes un organisma dabīgās rezistences faktoru funkcionāli traucējumi.

Leikocīti ir mūsu ķermeņa kājnieki

Leikocīti paveic lielu darbu frontē. Leikocītu šūnas patrulē organisma asinsritē, un novērš to, ka organismā ieperinātos mikrobi un slimības. Katrā asins pilienā ir milioniem sargājošu leikocītu. Ja ar leikocītu pūliņiem nepietiek, tiek izsaukti papildspēki – T-limfocīti, kas pārvietojas pa visu organismu un tādējādi reaģē uz pilnīgi visiem antigēniem.

Ļoti laba sakaru sistēma

Tajā pašā mirklī, kad kāds mikrobs iekļūst organismā caur ādas ievainojumu vai kakla gļotādu, leikocīti „nosūta ziņnešus”, lai uz kaitējuma vietu varētu doties īpaša vienība, citokīni. Tie veic šādas funkcijas: paplašina asinsvadus, tādējādi palielinot asins pieplūdumu, lai kaitējuma vietai varētu piekļūt vairāk leikocītu, jeb „balto policistu”; bez tam, virspavēlniecībai (smadzenēm) tiek raidīts signāls par to, ka organismam vajadzīgs miers un jākoncentrējas uz cīņu ar slimību. Citokīni var arī „apēst” vēža šūnas, kuras kā nodevēji iekšēji novājina ķermeni. Tikpat svarīgas ir ziņas virspavēlniecībai par to, kādas uzturvielas ir nepieciešamas, lai cīņā uzvarētu. Balstoties uz šādām ziņām, organisma virspavēlniecība var, piemēram, dot pavēli saglabāt ķermenī cinku, nevis ļaut tam izdalīties caur nierēm

Dažādi ieroči

Pretinieki var tikt apšaudīti ar interferonu, kas kā indīga bulta atņem mikrobiem vairošanās un inficēšanas spēju. Citas šūnas, tā sauktie B-limfocīti, izstrādā pretvielas. Pretvielas ir kā raķetes ar pašvadību: tās spēj atrast un piesaistīt sev konkrētus mikrobus. Dažas no antivielām, tā sauktie imūnglobulīni, spēj sacaurumot un tādā veidā pilnīgi novājināt pretiniekus. Citas antivielas darbojas kā līme, kas tā piesaista sev kaitīgos aģentus, ka kļūst vieglāk tos „aplenkt” un iznīcināt.

 

Kas imūnajām šūnām neizdodas un kāpēc notiek sacelšanās?

Kaut arī lielāko tiesu imūnsistēma darbojas labi, dažas sīkbūtnes – piemēram, herpes vīruss – no tās uzbrukumiem tomēr efektīvi izvairās. Herpes var ilgstoši un namanāmi saglabāties audos, lai izvērstos tādā izdevīgā brīdī, kad armijas aizsargspējas ir novājinātas. Citi vīrusi, piemēram, HIV, iekļūst armijas rindās un grauj to no iekšienes.

Vēl cita imūnsistēmai grūta problēma ir vēža šūnas. Tās ir šūnas, kas vairojas bez kontroles, jo tajās ir bojāts iekšējās kontroles mehānisms. Lielāko tiesu imūnsistēmas armija tās konstatē un iznīcina ātrāk, nekā varētu rasties kaitējums. Taču dažkārt tās paliek kādu laiku neatrastas, un tad, kad imūnsistēma tās atklāj, cīņai jau ir jāaptver arī citus ķermeņa rajonus (metastāzes).

Reizēm imūnsistēmā notiek arī sacelšanās. Tādas slimības ir, piemēram, artrīts (antivielu uzbrukšana locītavu audiem) un cukura diabēts (antivielu uzbrukšana tām aizkuņģa dziedzera šūnām, kas ražo insulīnu).

Visbeidzot, gadās arī tā, ka imūnsistēmas reakcija ir pārmērīga (armija nodedzina veselu ciematu, lai tiktu galā ar dažiem teroristiem). Tā notiek alerģijas gadījumā. Leikocītu armija nevien likvidē alergēnu (piemēram, telpās atrodamo putekļu ērcīšu) ielaušanos, bet izdala cīņas vielas tādā daudzumā, kas izraisa elpas aizsmakšanu vai izsitumus.

 

Imunoloģija – zinātne, kas pēta cilvēka un dzīvnieka organisma neuzņēmības pret infekcijas ierosinātājiem, svešiem audiem un vielām nodrošinošās aizsargreakcijas.

 Imunomodulatori – ķīmiskas vai bioloģiskas izcelsmes vielas, kas stimulē vai kavē imūnreakcijas, iedarbodamies uz imunokompetentajām šūnām, to migrācijas procesu vai arī uz mijiedarbības procesu starp imunokompetentajām šūnām un to mērķšūnām.

Imūnsistēmu vājina:

  • kaitīgo vielu uzņemšana smēķējot, lietojot alkoholu, narkotikas u.c.;
  • nepilnvērtīgs, vienpusīgs uzturs;
  • krasas laika apstākļu maiņas;
  • zema gaisa temperatūra – sevišķi, ja cilvēks nav norūdījies;
  • pastāvīga neizgulēšanās;
  • garīga pārslodze, stress, nomāktība;
  • mazkustīgs dzīvesveids;
  • personiskās higiēnas prasību neievērošana.

Ja imūnsistēmas funkcijas ir traucētas, cilvēkam var rasties bīstamas slimības. Raksturīgākie imūnsistēmas traucējumi ir:

  • autoimūnās slimības– imūnsistēmas uzbrukums sava organisma molekulām un audiem;
  • imūndeficīts– paaugstināta uzņēmība pret infekcijām;
  • alerģija– pārāk aktīva imūnreakcija.

Autoimūno slimību gadījumā imūnsistēma iedarbojas uz sava organisma audiem kā uz antigēniem un noteiktos audos izraisa iekaisuma reakciju bez infekcijas ierosinātāja klātbūtnes.

Dabas vielas, kurām ir plaši pētīta to labvēlīgā ietekme imunitātes uzlabošanā

Pamatvitamīns. Tas paaugstina gan antivielu un leikocītu, gan interferona (kas darbojas pret vīrusiem) līmeni organismā.

 

Viens no bagātīgākajiem dabīgā C vitamīna avotiem ir acerola:

Acerolas (Malpighiaceae Malpighia glabra L.) ķirši ir atzīti par dabas produktu, kas satur vitamīnu C vislielākajā koncentrācijā. Pētījumos pierādīts, ka vitamīna C un ß-karotīnu koncentrācijas svārstās atkarībā no acerolas ķiršu gatavības pakāpes. Nogatavojušos augļos vitamīna C saturs sastāda aptuveni 4,0 g/ 100 g salīdzinājumā ar 2,3 g/ 100 g daļēji nogatavinātajos ķiršos, un ß-karotīni respektīvi 6,1 mg/ 100 g pret 2,5 mg/ 100 g [Cardoso et al., 2011].

Acerolas ķirši satur vēl dažādus proteīnus, flavonoīdus (karbinolu, limonēnu, izoprenilbutirātu, acetofenonu u.c.) [Vendramini et al., 2000], taukus, karbonhidrātus, mikro un makro elementus (dzelzi 0,24 g/ 100 g, kalciju 11,7 g/ 100 g, fosforu 17,7 g/ 100 g u.c.) un vitamīnus (tiamīnu 0,02 mg/ 100 g, riboflavīnu 0,07 mg/ 100g, piridoksīnu 8,7 mg/ 100 g u.c.) [Mezadri et al., 2006].

Laboratorijas eksperimentos pierādīts, ka acerolas ķiršiem piemīt antioksidatīvas (samazina brīvo radikāļu līmeni un inhibē slāpekļa oksīda produkciju), pretiekaisuma, antibakteriālas un antifungālas īpašības [Engels et al., 2014].

Palielināts ķermeņa masas indekss tiek saistīts ar palielinātu oksidatīvā stresa līmeni. Eksperimentālie dzīvnieki uzņēma augsta tauka satura pārtiku. Pēc 13 nedēļām tiem tika novērots, ka paaugstināts ķermeņa svars palielināja proteīnu un lipīdu oksidatīvos bojājumus gan smadzeņu, aknu, nieru un sirds audos. Pierādīts, ka uzņemot acerolu, antiokidatīvās spējas paaugstinās un samazinās oksidatīvie bojājumi augstāk minētajos audos [Leffa et al., 2015].

Tika pārbaudīta vitamīna C biopieejamība. Pētījumā tika iesaistīti veseli brīvprātīgie (22-26 g.veci), kas uzņēma L-askorbīnskābi 50, 100, 200 vai 500 mg devā vai L-askorbīnskābi 50, 100, 200 vai 500 mg kombinācijā ar 100 ml acerolas sulas. Novēroja, ka acerola veicināja askorbīnskābes absorbciju asinsplazmā un supresēja tās ekskrēciju ar urīnu, kā rezultātā pierādīts, ka acerola nodrošina augstāku vitamīna C biopieejamību [Uchida et al., 2011].

 

Avoti

Cardoso P.C., Tomazini A.P.B., Stringheta P.C., et al. Vitamin C and carotenoids in organic and conventional fruits grown in Brazil. Food Chemistru. May 2011, Vol 126(2), pp. 411-416.

Engels G., Brinckmann J. Acerola-Malpighia glabra. American Botanical Council, 2014.

Leffa D.D., de Silva J., Petronilho F.C., et al. Acerola (Malpighia emarginata DC.) juice intake protects against oxidative damage in mice fed by cafeteria diet. Food Reearch International. Nov 2015, 77 (3), pp. 649-656.

Mezadri T., Fernandez-Pachon M.S., Villano D., et al. The acerola fruit: composition, productive characteristics and economic importance. Arch Latinoam Nutr. Jun 2006, 56(2), pp. 101-109.

Nunes R.S., Kahl V.F., Sarmento M.S., et al. Antigenotoxicity and antioxidant activity of Acerola fruit (malpighia glabra L.) at two stages of ripeness. Plant Foods Hum Nutr. Jun 2011, 66(2), pp. 129-35.

Uchida E,, Kondo Y,, Amano A,, et al. Absorption and excretion of ascorbic acid alone and in acerola (Malpighia emarginata) juice; comparison in healthy Japanese subjects. Biol Pharm Bull. 2011; 34(11): pp. 1744-1747.

Vendramini A.L., Trugo L.C. Chemical composition of acerola fruit (Malpighia punicifolia L.) ar three tages of maturity. Food Chemistry. Nov 2000,71(2), pp. 195-198.

Cinks veicina balto asinsķermenīšu veidošanos un līdz ar to arī spēju pretoties infekcijām. Cinks palielina arī t.s. killeršūnu daudzumu, un tās cīnās ar vēzi. Jāuzsver, ka pārmērīgs cinka daudzums organismā (ja uzņemam to vairāk par 75 mg dienā) var nomākt imūnfunkciju.

Cinks (cinka citrāta formā)

Tā kā cilvēka organisms neveido cinka rezerves, ir nepieciešama regulāra šī mikroelementa uzņemšana. Nepietiekošā līmenī tas var novest pie cinka deficīta, kas negatīvi ietekmē vispārējo veselības stāvokli [Prasad, 2013]. Cinks uztur šūnu pamatfunkcijas, piemēram, DNS replikāciju, RNS transkripciju, šūnu dalīšanos un to aktivāciju, ietekmējot vairākas organisma sistēmas – ādu, gastrointestinālo traktu, centrālo nervu sistēmu, reproduktīvo, skeletāro un imūno sistēmu [Rink, 2000].

Cinka deficīts ietekmē gan iedzimtās, gan iegūtās imunitātes veselību un imūno šūnu proliferāciju un funkcionēšanu. Akūts cinka trūkums izraisa pazeminātu imūno atbildi uz nelabvēlīgiem kairinājumiem, turpretim hronisks deficīts palielina iekaisuma uzplaiksnījumu risku, paaugstinot pro-iekaisuma citokīnu veidošanos [Bonaventura et al., 2015]. Nepietiekoša cinka uzņemšana ir globāli izplatīta problēma. Pacienti ar pazeminātu cinka līmeni var piedzīvot palielinātu jutību pret dažādiem patogēniem [Prasad, 1998].

Cinkam ir plaša iedarbība uz galvenajiem imunitātes mediatoriem, piemēram, dažādiem enzīmiem un aizkrūts dziedzera peptīdiem [Dardenne et al., 2002]. Cinka deficīta dēļ aizkrūts dziedzera hormonu aktivitāte tiek pazemināta un var tikt atjaunota tikai pēc cinka papildu uzņemšanas [Prasad, 1998]. Cinks ir vitāli nepieciešams elements neitrofīlo leikocītu, naturālo kileršūnu un makrofāgu attīstībai, ja cinka līmenis strauji pazeminās, fagocitoze un citokīnu veidošanās strauji pieaug. Tiek novēroti arī traucējumi T-šūnu un B-šūnu balansā [Shankar et al., 1998], interleikīnu, imunoglobulīnu un THF-α līmeņos [Prasad, 2008].

Vidēja līmeņa cinka deficīta gadījumā (dienā uzņemts vien 3-5 mg cinka), plazmas cinka koncentrācija pakāpeniski samazinājās pēc 4-5 mēnešiem. Turpretim cinka koncentrācija limfocītos, granulocītos un plātnītēs samazinās jau 8-12 nedēļu laikā, kas norāda, ka celulārie cinka līmeņi ir daudz jutīgāki pret cinka deficītu [Beck et al., 1997].

Oksidatīvais stress ir svarīgs faktors, kas var izraisīt dažādas hronisks patoloģijas, piemēram, aterosklerozi, vaskulāras saslimšanas, mutācijas, audzējus, neirodeģenerāciju, novecošanos un imunoloģiskas saslimšanas [Prasad, 2008]. Cinkam piemīt arī spēja modulēt oksidatīvā stresa līmeni. Novērots, ka cinks spēj funkcionēt kā antioksidants un šūnu membrānu stabilizators, tādējādi aizkavējot brīvo radikāļu izraisīto bojājumu attīstību [Shankar et al., 1998]. Cinks inhibē brīvo radikāļu veidošanos, ietekmējot NADPH oksidāzes un superoksīda dismutāzes darbību [Prasad, 2008].

Pēc hematoloģiskajiem un bioķīmiskajiem rādītājiem, lietojot cinku 12 mg/dienā, cinka koncentrācija serumā palielinājās par 50% (p<0,05) un antioksidantu aktivitāte palielinājās par 50-75% (p<0,05) [Nagalakshmi et al., 2016]. Eksperimentālajiem dzīvniekiem ar provocētu sepsi, uzņemot 10 mg/kg cinka dienā, novēroja fagocītu aktivitātes, bakteriālā klīrensa un dzīvildzes palielināšanos un sistēmiskā iekaisuma atbildes sarukumu [Ganatra et al., 2016].

 

Avoti

Beck F.W.J., et al. Changes in cytokine production and T cell subpopulations in experimentally induced zinc-deficient humans. Am J Physiol. 1997, 272, pp. 1002–1007.

Bonaventura P., Benedetti G., Albarede F., et al. Zinc and its role in immunity and inflammation. Autoimmunity Reviews. Apr 2015, 14(4), pp. 277-285.

Dardenne M. Znc and immune function. Eur J Clin Nutr. Aug 2002, 56(3), pp. 20-23.

Ganatra H.A., Varisco B.M., Harmon K., et al. Zinc supplementation leads to immune modulation and improved survival in a juvenile model of murine sepsis. Innate Immun. Nov 2016.

Nagalakshmi d., Sridhar K., Swain P.S., et al. Eddect of substituting increasing levels of organic Zn for inorganic Zn on performance, hematological and serum biochemical constituents, antioxidant status and immune response in rat. Iran J Vet Res. 2016, 12(2), pp. 111-117.

Prasad A.S. Zinc and immunity. Mol Cell Biochem. Nov 1998, 188 (1-2), pp. 63-69.

Prasad A.S. Zinc in human health: effect of zinc on immune cells. Mol Med. May-Jun 2008, 14(5-6), pp. 353-357.

Prasad A.S. Discovery of human zinc deficiency: it’s impact on human health and disease. Adv Nutr. 2013, 4(2), pp. 176 – 190.

Rink L. Zinc and the immune system. Proceedings of the Nutrition Society. 2000, 59 (4), pp. 541-552.

Shankar A.H., Prasad A.S. Zinc and immune function: the biological basis of altered resistance to infection. Am J Clin Nutr. 1998, 68, pp. 447-463.

Rauga (Saccharomyces cerevisiae) beta-glikāni

Beta-glikāni ir dabīgi heterogēni polisaharīdi, kas sastāv no D-glikozes monomēriem (92-98%) un mannozes (attiecīgi 2-8%) [Janusz et al., 1986], kas savstarpēji ir saistītas ar ß-glikozīdu saitēm. Beta-glikāni ir vieni no strukturālajiem šūnu apvalka elementiem, kā arī tie darbojas kā baktēriju enerģētisko molekulu uzkrājēji. Tomēr ne visi beta-glikāni spēj uzlabot imūnsistēmas darbību, imunomodulējošās, pretiekaisuma un antimikrobiālas īpašības ir izteiktas tiem beta-glikāniem, kas iegūti no sēnēm vai rauga, jo tie satur 1,3-ß-saites kombinācijā ar nelielu skaitu 1,6-ß-sānu ķēdēm [Stier et al., 2014].

Tā kā cilvēku organisms nespēj metabolizēt ß-glikozīdu saites, tiek uzskatīts, ka baktērijas zarnu traktā šos savienojumus noārda fermentācijas procesā, respektīvi beta-glikāni saistās ar tripsīna jutīgajiem receptoriem, kas mediē monocītu fagocitozi [Janusz et al., 1986]. Pastāv mijiedarbība starp beta-glikāniem un M-šūnām, kas atrodas tievajās zarnās. M šūnas satur mikrokrokas, ar kuru palīdzību tās satver beta-glikānu molekulas zarnu traktā un transportē tos līdz limfmezgliem, kur tiek aktivizētas imūnās šūnas un imūnsistēma [Stier et al., 2014].

Ir pierādīts, ka 1,3/1,6-glikāni ir iesaistīti gan iedzimtās, gan iegūtās imunitātes nodrošināšanā [Rodriguez et al., 2016]. Beta-glikāni izraisa fagocītu un makrofāgu aktivitāti, oksidatīvos pārrāvumus [Stier et al., 2014], limfocītu proliferāciju un interleikīnu, interferonu un augšanas faktoru veidošanās stimulāciju [Wang et al., 2016]. Beta-glikāni saistās ar dektīna-1 receptoriem, nomācot NOX-2 aktivitāti un reaktīvā skābekļa savienojumu veidošanos [Fatima et al., 2016].

44 pacienti ar lieko svaru (ķermeņa masas indekss ≥23 kg/m2) tika sadalīti divās grupās – vieni uzņēma 477 mg beta-glikānu (n=22) un otri placebo (n=22). Pirmās divas nedēļas pacienti lietoja vienu kapsulu dienā un tad 2 kapsulas dienā, pētījums ilga 6 nedēļas. Beta-glikāna grupā palielinājās interleikīna un pretiekaisuma citokīna līmeņi no 23,9% (pēc divām nedēļām) līdz 31,12% (pēc sešām nedēļām), salīdzinājumā ar placebo grupu, tika novērots statistiski ticams pieaugums beta-glikānu grupā. Tā kā aptaukošanās izraisa pastiprinātus iekaisumu uzplaiksnījumus, tad šis pētījums pierāda, ka beta-glikānu lietošana modulē to saslimšanu risku, kas saistīts ar lieko svaru [Mosikanon et al., 2016].

Pētījumi ir pierādījuši, ka rauga beta-1,3/1,6-d-glikāni, ekstraģēti no Saccharomyces cerevisiae, ir efektīvi saaukstēšanās un gripas simptomu mazināšanā. Sievietes (vecumā 38 ± 12 gadi) tika iedalītas divās grupās – lietoja placebo (n=38) vai 250 mg beta-glikānus (n=39) 12 nedēļas. Beta-glikānu grupā statistiski ticami uzlabojās vispārējais veselības stāvoklis un pazeminājās simptomi, kas saistīti ar respiratorās un imūnās sistēmas traucējumiem [Talbott et al., 2012].

 

Avoti

Fatima N., Upadhyay T., Sharma D., et al. Particulate beta-glucan induces early and late phagosomal maturation in murine macrophages. Front Biosci (Elite Ed). 2016.

Janusz M.J., Austen K.F., Czop J.K. Isolation of soluble yeast beta-glucans that inhibit human monocyte phagocytosis mediated by beta-glucan receptors. The Hournal of Immunology, 1986.

Mosikanon K., Arthan D., Kettawan A., et al. Yeast ß+glucan modulates inflammation and waist circumference in overweight and obese subjects. J Diet Suppl. Aug 2016, pp. 1-13.

Rodriguez F.E., Valenzuela B., Farias A., et al. ß-1,3/1,6-glucan-supplemented diets antagonize immune inhibitory effects of hypoxia and enhance the immune response to a model vaccine. Fish Shellfish Immunol. Oct 2016, 59, pp. 36-45.

Stier H., Ebbeskotte V., Gruenwald J. Immune-modulatory effects of dietary Yeast Beta-1,3/1,6-D-glucan. Nutr J. 2014, 13, pp. 38.

Talbott S.M., Talbott J.A. Baker’s yeast beta-glucan supplement reduces upper respiratory symptoms and improves mood state in stressed women. J Am Coll Nutr. Aug 2012, 31(4), pp. 295-300.

Wang M., Zhang L., Yang R., et al. Improvement if immune responses to influenza vaccine (H5N1) by sulfated yeast beta-glucan. Int J Biol Macromol. Dec 2016, 93, pp. 203-207.

Ehināceja tiek devēts par “dabīgo antibiotiku”, stimulē organisma imūnās sistēmas šūnas cīņai ar baktērijām, vīrusiem un citām kaitīgām šūnām.

Spirulina pulveris ( zilalģe ) ir spēcīga antioksidatīvā darbība, bagāts ar organismam nepieciešamajiem vitamīniem, minerālvielām un neaizvietojamām aminoskabēm. Dabas radīts superprodukts.

Kurkuma (Curcuma longa)

Vispārīgi kurkumas sakneņos detektēti ap 235 dažādiem ķīmiskajiem  savienojumiem. Kā galvenos var minēt glikopolisaharīdus, proteīnus, gaistošās ēteriskās eļļas (turmeronu, atlantonu, zingiberīnu), fenolus, terpenoīdus un alkaloīdus [Li et al., 2011; Nagpal et al., 2013]. Bioloģiski aktīvākās sastāva komponentes ir tieši kurkuminoīdi (kurkumīns, demetoksikurkumīns, bisdemetoksikurkumīns). Vislielākajā koncentrācijā ir izplatīts tieši kurkumīns, sastādot aptuveni 3,14 g/ 100 g maltas kurkumas [Tayyem et al., 2006].

Kurkumai piemīt antioksidatīvas, imunitāti stimulējošas, pretiekaisuma, antiseptiskas un protektīvas (nodrošina saistoties ar smagajiem metāliem, piemēram, svinu un kadmiju, tādejādi samazinot vispārējo organisma toksicitāti) īpašības, kā arī tā veicina gastrointestinālā trakta veselību, stimulējot žults sekrēciju un gremošanu, un uzlabo asins cirkulāciju, veicinot imūno šūnu plūsmu un transportu līdz iekaisuma vietai [Akram et al., 2010].

Ir pierādīts, ka kurkumīnam ir vāja absorbcija caur intestinālā trakta sieniņām, pēc kurkumīna uzņemšanas tikai neliels procents nonāk asins cirkulācijā. Šis arguments norāda, ka pretiekaisuma un antioksidatīvās īpašības tiek nodrošinātas tieši kurkumīna imunomodulējošo īpašību dēļ [Ammon et al., 1991]. Jānorāda, ka kurkumīns arī inhibē dažādus enzīmus, piemēram, 5-lipooksigenāzi, glutationa S-transferāzi un ciklooksigenāzi-2, kas pierāda, ka kurmīnu pēc darbības mehānisma var pielīdzināt nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem (ibuprofēnam, aspirīnam, naproksēnam u.c.) [Akram et al., 2010].

Eksperimentālie dzīvnieki (n=200) tika randomizēti sadalīti 4 grupās – placebo un grupās, kas attiecīgi uzņēma 0,5%, 1,5% vai 2,5% kurkumīnu. Tika pierādīts, ka, uzņemot kurkumīnu koncentrācijā 1,5% (p<0,05), tiek novērotas izteiktākas imunomodulējošās un antioksidatīvās īpašības. Pie lielākām kurkumīna koncentrācijām tiek novērots, ka tas jau izteiktāk darbojas kā triglicerīdu un zema blīvuma lipoproteīnu mazinošs līdzekis [Arshami et al., 2013].

Lai noteiktu kurkumas un betaīna ietekmi uz imunitāti un iekaisuma procesiem, 625 eksperimentālie dzīvnieki tika sadalīti 5 grupās – kontroles grupa (veseli dzīvnieki), iekaisuma grupa, kas uzņēma placebo, iekaisuma grupa, kas uzņēma betaīnu, iekaisuma grupa, kas uzņēma kurkumu, un iekaisuma grupa, kas uzņēma betaīna un kurkumas kombināciju. Imunitātes pasliktināšanās izraisītie rādītāji tika atjaunoti, lietojot kurkumas sakneņu pulveri un betaīnu uzturā. Salīdzinājumā ar kontroles grupu limfocītu koncentrācija, imunoglobulīnu un kopējais imūno šūnu līmenis tika atgriezts līdz normas līmeņiem iekaisuma grupām, kas uzņēma betaīnu un kurkumu atsevišķi (p<0,05), kā arī novēroja paaugstinātas glutationa peroksidāzes un superoksīda dismutāzes aktivitāti (p<0,05), tādejādi apstiprinot kurkumas antioksidatīvo darbību. Rezultāti norādīja, ka gan betaīna un kurkumas kombinācijas, gan monoterapijas iekaisuma gadījumos uzlabo organisma vispārējo imunitāti [Akhavan-Salamat et al., 2016].

 

Avoti

Akhavan-Salamat H., Ghasemi H.A. Alleviation of chronic heat stress in broilers by dietary supplementation of betaine and turmeric rhizome powder: dynamics of performance, leukocyte profile, humoral immunity, and antiokxidant status. Trop Anim Health Prod. Jan 2016, 48(1), pp. 181-188.

Akram M., Ahmed A., Usmanghani K., et al. Curcuma longa and curcumin: a review article. Rom J Biol. Plant Biol. 2010, 55(1), pp. 65-70.

Ammon H.P.T., Wahl M.A. Pharmacology of Curcuma longa. Planta Med. 1991, 57(1), pp. 1-7.

Arshami J., Pilevar M., Aami A.M., et al. Hypolipidemic and antioxidative effects of curcumin on blood parameters, humoral immunity and jejenum histology in Hy-line hens. Avicenna J Phytomed. 2013, 3(2), pp. 178-185.

Li S., Yuan W., Deng G., et al. Chemical composition and product quality control of turmeric (Curcuma longa L.). Pharmaceuticals Crops. 2011, 2, pp. 28-54.

Nagpal M., Sood S. Role of curcumin in systemic and oral health: and overview. J Nat Sci Biol Med. 2013, 4(1), pp. 3-7.

Tayymen R.F., Heath D.D., Al-Delaimy W.K., et al. Curcumin content of turmeric and curry powders. Nutr Cancer. 2006, 55(2), pp. 126-131.

Vitamīns D3 (holekalciferols)

Vitamīns D ir taukos šķīstošs vitamīns, kas darbojas kā hormona tipa antioksidants un ir nepieciešams visu organisma šūnu darbībai [Rader et al., 2015]. Kā galvenās funkcijas var minēt kalcija homeostāzes un kaulu masas nodrošināšanu, antibakteriālas, antioksidatīvas, imunomodulējošas, pretiekaisuma un epitēlija atjaunojošas īpašības [Vojinovic et al., 2015; Zdrenghea et al., 2016]. Vitamīns D var modulēt gan iedzimto, gan iegūto imunitāti, tā deficīts tiek saistīts ar palielinātu autoimūnu patoloģiju un iekaisuma risku [Aranow, 2011].

Tā kā vitamīna D receptori ir ekspresēti lielā koncentrācijā imūnajās šūnās, vitamīns D supresē T-šūnu un B-šūnu proliferāciju, bloķē B-šūnu diferencēšanos un imunoglobulīna sekrēciju un inducē T-šūnu dabīgo regulāciju [Barrat et al., 2002]. Tiek uzskatīts, ka vitamīna D imunomodulējošās īpašības tiek nodrošinātas tieši T-šūnu dēļ. Imūnšūnas nodrošina vitamīna D konvertāciju tā aktīvajā metabolītā 1,25-dihidroksi-vitamīnu D jeb 1,25(OH)2D. T-šūnas tiešā veidā pārveido 1,25(OH)2D par kalcitrolu, kas pastiprina endokrīno sistēmu un uztur normālu monocītu un dendrītisko šūnu aktivāciju [Prietl et al., 2013]. Šie efekti rezultējas ar sabalansētu iekaisuma citokīnu,  interleikīnu un TNF-α producēšanās attiecību [Szeles et al., 2009].

Vitamīnam D ir izteikta iedarbību uz makrofāgu aktivitāti. Ir zināms, ka makrofāgi atpazīst lipopolisaharīdus, kas ir bakteriālas infekcijas surogātmolekulas. Vitamīns D aktivizē makrofāgus, saistoties pie specifiskiem TLR receptoriem, tādējādi tiek konvertēti proteīni ar izteiktām antibakteriālām īpašībām, piemēram katelocidīns un ß-defensīns, kas noārda baktēriju šūnu membrānas, līdz ar to tās iet bojā [Liu et al., 2006].

Bez augstāk minētajām indikācijām vēl papildus var minēt vitamīna D īpašības samazināt autoimūnu patoloģiju progresiju. Pacienti (n=161) ar nediferencētām saistaudu patoloģijām tika novēroti 2 gadus. Pie adekvāta D vitamīna līmeņa uzturēšanas lielākajā daļā gadījumu (78%) pacientu veselības stāvoklis palika nemainīgs. Tika novērots, ka pacientiem, kuriem konstatēta slimības progresija, vidējais seruma vitamīna D vitamīna bija statistiski ticami zemāks, respektīvi 14,7 ± 6,45 µg/ml pret 33,0 ± 13,4 µg/ml (p=0,0001). Dati norāda, ka autoimūnu patoloģiju attīstību var kontrolēt ar adekvātu vitamīna D uzņemšanu [Zold et al., 2008].

 

Avoti

Aranow C. Vitamin D and immune system. J Incesting Med. Aug 2011, 59(6), pp. 881-886.

Barrat F.J., Cua D.J., Boonstra A., et al. In vitro generation of interleukin 10-producing regulatory CD4(+) T cells is induced by immunosuppressive drugs and inhibited by T helper type 1 (Th1)- and Th2-inducing cytokines. J Exp Med. Mar 2002, 195(5), pp. 603-616.

Liu P.T., Stenger S., Li H., et al. Toll-like receptor triggering of a vitamin D-mediated human antimicrobial response. Science. 2006, 311(5768), pp. 1770-1773.

Prietl B., Treiber G., Pieber T.R., et al. Vitamin D and immune function. Nutrients. Jul 2013, 5(7), pp. 2502-2521.

Rader C.P., Corsten N., Rolf O. Osteomalacia and vitamin D deficiency. Orthopade. Sep 2015, 44 (9), pp. 695-702.

Szeles L., Keresztes G., Torocsik D., et al. 1,25-dihydroxyvitamin D3 is an autonomous regulator of the transcriptional changes leading to a toolerogenic dendritic cell phenotype. J Immunol. Feb 2009, 182(4), pp. 2074-2083.

Vojinovic J., Cimaz R. Vitamin D – update for the pedriatric rheumatologists. Pedriatr Theumatol Online J. May 2015, 29 (13), pp. 18.

Zdrenghea M.T., Makrinioti H., Pagacean C., et al. Vitamin D modulation of innate immune respinses to respiratory vital infections. Rev Med Virol. Oct 2016.

Zold E., Szodoray P., Gaal J., et al. Vitamin D deficiency in undifferentiated connective tissue diadease. Arthritis Res Ther. 2008, 10(5), R123.

Vitamīns B12

ir vitāli nepieciešams vitamīns, lai uzturētu optimālu asinsrades, neirokognitīvo, kardiovaskulāro un imunoloģisko funkciju. Tas piedalās tādos bioķīmiskos procesos kā DNS sintēzē, asins ķermenīšu veidošanās procesā, neiroloģisku funkciju uzturēšanā un neitotransmiteru (dopamīna, serotonīna) sintēzē [Kibirige et al., 2013]. Terapijas nolūkos plaši tiek lietota vitamīna B12 sintētiskā forma – ciānkobalamīns [Quadros, 2010].

Vitamīns B12 deficīts ir ļoti izplatīts stāvoklis. No 611 pētījumā iesaistītajiem pacientiem, vitamīns B12 deficīts tika konstatēts katram trešajam, kas bija rezultējier ar T-šūnu regulācijas samazinājumu. Tomēr šis stāvokis ir atgriezenisks. Pierādīts, ka pēc papildu vitamīna B12 uzņemšanas pro-iekaisuma citokīnu līmenis atgriezās normas robežās [Boran et al., 2016].

Pacientiem ar vitamīna B12 deficītu novēro samazinātu limfocītu skaitu un supresētu naturālo kileršūnu aktivāciju salīdzinājumā ar kontroles grupu. Pēc deficīta ārstēšanas šie parametri tika atjaunoti, kas norāda, ka vitamīnam B12 ir izteiktas imunomodulējošas īpašības un spēcīga ietekme celulārās imunitātes nodrošināšanā [Erkurt et al., 2008; Tamura et al., 1999].

Indivīdi ar seruma vitamīna B12 deficītu (n=51) un kontroles grupa (n=53) tika iesaistīti pētījumā par vitamīna B12 saistību ar antioksidatīvām īpašībām. Salīdzinot ar kontroles grupu vitamīna B12 deficīta grupā tika novērots pazemināts plazmas glutationa līmenis (2,46 ± 0,32 pret 2,70 ± 0,36 mg/dl; p=0,002) un kopējā antioksidantu kapacitāte (2,13 ± 0,38 pret 2,33 ± 0,24 nmol Trolox eq/l, p=0,005). Iegūtie parametri norāda, ka vitamīnam B12 piemīt ne tikai imunomodulējošas un pretiekaisuma, bet gan arī antioksidatīvas īpašības [Misra et al., 2016].

 

Avoti

Boran P., Yildirim S., Karakoc-Aydiner E., et al. Vitamin B12 deficiency amond asymptomatic healthy infants: its impact on the immune system. Minerva Pediatr. Jan 2016.

Erkurt M.A., Aydogdu I., Mikilitas M., et al. Effects of cyanocobalamin on immunity in patients with pernicious anemia. Med Princ Pract. 2008, 17, pp. 131-135.

Kibirige D., Mwebaze R. Vitamin B12 deficiency among patients with diabetes mellitus: is routine screening and supplementation justified? Journal of Diabetes & Metabolic Disorders. 2013, 12, pp. 17.’

Misra U.K., Kalita J., Singh S.K., et al. Ocidative stress markers in vitamin B12 deficiency. Mol Neurobiol. Feb 2016.

Quadros E.V. Afvances in the understanding of cobalamin assimilation and metabolism. Br J Haematol. Jan 2010, 148(2), pp. 195-204.

Tamura J., Kubota K., Murakami H., et al. Immunomodulation by vitamin B12: augmentation of CD8+ T lymphocytes and natural killer (NK) cell activity in vitamin B12-deficient patients by methyl-B12 treatment. Clin Exp Immunol. Apr 1999, 116 (1), pp. 28-32.

Dabas vielu ārstnieciskie līdzekļi imunitātei

Imunosil 30 kapsulas imunitātes stiprināšanai ar dabīgiem ārstnieciskiem lidzekļiem
Back To Top